VĒRTĪBA. VĒRTĒJUMS.
Ar šiem atvērtajiem jautājumiem, devos apskatīt tēlnieces Vijas Ilzes Dzintares izstādi "Slāpes. Ūdensnesējs" Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Tur turpināja formēties šis vērtības jautājums. Skatos uz skulptūrām un domāju - cik gan iekšēji ir jābūt spēcīgai vēlmei radīt, lai spētu drosmīgi veltīt tam tika daudz sava laika. Jāatzīst, ka mākslas jēgpilnību novērtē lielākoties tikai ar laiku. Tikai tad, kad tā nonāk Tavā redzeslokā, Tavā pieredzē, Tavās nepieciešamībās. Vai tikai pēc laika cilvēki sāk saprast, ko mākslinieks ar to bija domājis.
Šajā izstādē priekš manis izkristalizējās tas, ka māksla ir viens no tik ļoti daudzajiem veidiem, kurš veido laipu pie Tevis, cilvēk. Veido laipu starp Tevi un avotu, to tavējo tur dziļi iekšā.
"Avots - simboliski izteic dzīvības un kosmiskā sākuma punktu, tas ir mīlestības avots dvēselei, pēc tā jākāpj kalnā vai jāmeklē visdziļākajās aizās."
Māksla bieži tiek radīta - esot tur dziļi aizā iekšā. Kaut kādā savdabīgā veidā tā tiek radīta, tā tiek 'nesta' ārā. Un cilvēks dalās ar to savu avota dzidrumu, ar tiem ūdeņiem, kas tur bijuši, varbūt bangojušo vētru, kas viņu plēsusi pušu. Vai atkal taisni otrādi - tur viss miera vējos.
Arī tagad tik ļoti, ļoti gribās vārdos ietērpt to iekšējo sajūtu par vērtību. Par tām atziņām, kuras pagaidām vēl tikai mazdrusiņ tapinās sajūtu formātā. Gribās to visu, kas iekšā, ārā te nest. Un dalīties ar tiem atklājumiem, ar tiem dziļumiem.
Turpinot domāt par vērtību. Par to, kā tā cilvēkos rodās, kas ir tie reizinātāji, kas viņu veido. Lai gan ne visai gribās atzīt, tomēr ir svētīgi ieraudzīt, ka joprojām citiem ļauju savu šo sistēmu uzturēt. Kad lielākajam cilvēku daudzumam ir iespēja skaļi paust savu viedokli un nostāju, Tu sāc domāt, ka varbūt tā ir pareizāk, labāk, jēdzīgāk, ja jau viņi tā uzskata, redz un domā. Taču vai tiešām, tiešām ir tā, ka arī man der viņu patiesība, redzējums vai realitāte?
Un tādā brīdī rodās neliels "reality chek" par to, vai savu vērtības sistēmu esmu izveidojusi stabili es pati vai tomēr viņa visai ļodzīgi turās uz citu cilvēku pieredzēm, vērtējumiem, vērtībām vai ērtībām?
No savām dzīlēm esmu izcēlusi šo brīnišķīgo iespēju piedzīvot sajūtu, ko par savu stabilu skaidrību varu saukt. Ne citu piedēvētu, ne citu ieteiktu. Novēlu sev, lai šī sajūta stabilizējās arvien vairākās dzīves sfērās. Un Tev gribu jautāt - vai kādreiz esi domājis no kā sastāv Tava vērtība? Vai zini, kā izskatās Tava skaidrība?
Lai Tev izdodās saredzēt mākslā, grāmatā, cilvēkā, dziesmā, dabā vai jebkur citur to ceļu pie avota sava! Lai izdodās izvēlēties meklēt!