PAR TO, KAS ESMU.

                                                      Taču vai tas viss atbilst patiesībai par to, kas esmu??

Es esmu viss un nekas. Es esmu vertikāle un horizonts kā laikā, tā telpā. Esmu tas, kas grib rast to zelta vidusceļu savai esībai šeit uz planētas Zeme. Līdz šim esmu laidusi sava veida offroudā no viena grāvja otrā, vai nu izteiktā vertikālē, vai spītīgā horizontā. Itkā mēģinot iespraukties sabiedrībai pieņemamā, derīgā un atzītā kādā konkrētā lomā. Kā tādās modīgās ūziņās, kuras patiesībā ir par mazu. Un tad otrā grāvī - nespējot vairs būt šajā iespīlētība, ar joni šīs šaurās biksiņas norauju un skrienu pliku pakaļu. Jo atsaucos un tik ļoti sajūtos vertikālei. Uz to brīdi es sajūtos tieši |.  Un saprotu, ka izvēloties ko vienu, es noliedzu savu pilnību. Es vēl meklēju to zelta viduspunktu, to esenci starp - un |. To centru. To krustpunktu. To viduspunktu. To sevi pilnībā.

Taču, ja runājam par esību fizikā - esmu Liene Kājiņa. Kādu laiciņu iekāpusi trešajā, nē, paga! nu jau ceturtajā gadu desmitā. Esmu mamma brīnīšķīgam, jaunam topošajam vīrietim, kurš tur mani sazemētībā, cik ļoti atbildīgi uztveru māmiņas lomu. Cilvēks, kurš realizējas ļoti, ļoti dažādi. Kā Emulators seriālā, kurš katru dienu spēlē nepieciešamo lomu. Esmu strādājusi vairākkārt kā pārdevēja-konsultante, audzinātāja un aprūpētāja krīzes centrā, pedagoga palīgs, kā arī iemēģinājusi roku ēdināšanas nozarē, lietvedībā, dažādu projektu realizācijā u.c. Nu arī sevi kotēju kā mākslinieci. 

Mani vienmēr ir uzrunājis dziļums. Sarunās, cilvēkos, notikumos. Aizrauj detaļas, nianses, kuras ir tieši tās, kas veido to pilnību. Mani fascinē drosmīgi cilvēki. Tie, kas arvien vairāk tiecās uz to, lai būtu brīvi savā būtība, lai justos pilnīgi ar to, kas viņi ir. Es vēl eju šo ceļu. Tāpēc tik ļoti priecājos par tiem, kas jau ir tur savā centrā nonākuši, arī par tiem, kuri vispār iet. Vēl man patīk struktūra, skaidrība, sava veida precizitāte, analīze. Runā saista patiesums un īstums, atvērtība un uzdrošināšanās. Mūzikā tier ir dnb ritmi, smeldzīga melodija, gabals, kurā to enerģiju viscaur iespējams just. Man patīk daudz kas. Un tik pat daudz, kas arī nepatīk. Es esmu gan kārtība, gan bardaks. Gan struktūra, gan haoss. Un mācos to, ka visam ir vieta būt. Mācos to, ka tikai es pati esmu atbildīga par to, kā sevi vērtēju, kā tiecos savā izaugsmē, kā radu savu realitāti un pieņemu rīcību sekas. 

Par to, kas es esmu, varu Tev mēģināt vēl visādi ietērpt vārdos, paskaidrojumos un dažādos stāstos. Galā Tu tik un tā raudzīsies caur savu pieredzi, caur saviem filtriem, caur savu prizmu, caur savu vērtību skalu. Un tā būs 100% patiesība par mani Tavā realitātē. Ļoti iespējams tā atšķirsies no manas realitātes, uztveres un redzējuma. 

Varbūt bija nepieciešams formulēt jautājumu citādāk - kas es esmu sev? 

Vai Tu zini, kas esi pats sev? Kāds esi savā realitātē?

Mīlestībā, 

Liene | VALMELIA 

VĒRTĪBA. VĒRTĒJUMS.

Ar šiem atvērtajiem jautājumiem, devos apskatīt tēlnieces Vijas Ilzes Dzintares izstādi "Slāpes. Ūdensnesējs" Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Tur turpināja formēties šis vērtības jautājums. Skatos uz skulptūrām un domāju - cik gan iekšēji ir jābūt spēcīgai vēlmei radīt, lai spētu drosmīgi veltīt tam tika daudz sava laika. Jāatzīst, ka mākslas jēgpilnību novērtē lielākoties tikai ar laiku. Tikai tad, kad tā nonāk Tavā redzeslokā, Tavā pieredzē, Tavās nepieciešamībās. Vai tikai pēc laika cilvēki sāk saprast, ko mākslinieks ar to bija domājis.

Šajā izstādē priekš manis izkristalizējās tas, ka māksla ir viens no tik ļoti daudzajiem veidiem, kurš veido laipu pie Tevis, cilvēk. Veido laipu starp Tevi un avotu, to tavējo tur dziļi iekšā. 

"Avots - simboliski izteic dzīvības un kosmiskā sākuma punktu, tas ir mīlestības avots dvēselei, pēc tā jākāpj kalnā vai jāmeklē visdziļākajās aizās."  

Māksla bieži tiek radīta - esot tur dziļi aizā iekšā. Kaut kādā savdabīgā veidā tā tiek radīta, tā tiek 'nesta' ārā. Un cilvēks dalās ar to savu avota dzidrumu, ar tiem ūdeņiem, kas tur bijuši, varbūt bangojušo vētru, kas viņu plēsusi pušu. Vai atkal taisni otrādi - tur viss miera vējos. 

Arī tagad tik ļoti, ļoti gribās vārdos ietērpt to iekšējo sajūtu par vērtību. Par tām atziņām, kuras pagaidām vēl tikai mazdrusiņ tapinās sajūtu formātā. Gribās to visu, kas iekšā, ārā te nest. Un dalīties ar tiem atklājumiem, ar tiem dziļumiem.

Turpinot domāt par vērtību. Par to, kā tā cilvēkos rodās, kas ir tie reizinātāji, kas viņu veido. Lai gan ne visai gribās atzīt, tomēr ir svētīgi ieraudzīt, ka joprojām citiem ļauju savu šo sistēmu uzturēt. Kad lielākajam cilvēku daudzumam ir iespēja skaļi paust savu viedokli un nostāju, Tu sāc domāt, ka varbūt tā ir pareizāk, labāk, jēdzīgāk, ja jau viņi tā uzskata, redz un domā. Taču vai tiešām, tiešām ir tā, ka arī man der viņu patiesība, redzējums vai realitāte? 

Un tādā brīdī rodās neliels "reality chek" par to, vai savu vērtības sistēmu esmu izveidojusi stabili es pati vai tomēr viņa visai ļodzīgi turās uz citu cilvēku pieredzēm, vērtējumiem, vērtībām vai ērtībām? 

No savām dzīlēm esmu izcēlusi šo brīnišķīgo iespēju piedzīvot sajūtu, ko par savu stabilu skaidrību varu saukt. Ne citu piedēvētu, ne citu ieteiktu. Novēlu sev, lai šī sajūta stabilizējās arvien vairākās dzīves sfērās. Un Tev gribu jautāt - vai kādreiz esi domājis no kā sastāv Tava vērtība? Vai zini, kā izskatās Tava skaidrība?

Lai Tev izdodās saredzēt mākslā, grāmatā, cilvēkā, dziesmā, dabā vai jebkur citur to ceļu pie avota sava! Lai izdodās izvēlēties meklēt!

Laika Līnijas

Jauns sākums 04.04.2025

Pateicībā,

Liene